ĀTRS UN BEZ ŽĒLASTĪBAS - manifests
Bērnībā, ejot uz rotaļlietu veikalu, reiz teicu, ka nevaru izlemt, ko gribētu labāk - jaunu bārbiju vai palielu, ķiršsarkanu automodeli, kāds bija māsīcai ar brālēnu. Mamma un vecākā māsa sarkastiski smejas “jā, kā tad…” zemtekstā liekot noprast, ka auto noteikti man nepatīk tik ļoti kā bārbijas. Un patiesi - šodien es nevaru atšķirt pat automarkas, līdz, piedzimstot dēlam, manā dzīvē atkal ir atgriezušies mazie automodelīši.
Bērnībā, katru nedēļu garos pārbraucienos ar vecākiem klausījos austiņās skaļu mūziku un iztēlojos aiz loga videoklipus. Viens no tālākiem braucieniem reiz bija uz Ventspili, kur tētis, piedaloties kārtējā mākslas pasākumā, viņam pieškirto objektu “govi” nolemj, pretēji gaidītajam, nokrāsot reālistiski kā “Latvijas brūno”. Tētim patika pārsniegt ātrumu, un arī man tas patika. Nedaudz paaugoties, bieži izteicu savu kāri mācīties braukt ar auto, kolīdz sasniegšu atbilstošo vecumu baltajām tiesībām, un tētis to ļotiatbalstīja. Taču, šim vecumam pienākot, šķiet bija citas prioritātes, un tā, gadiem ejot, mans maksimālisms un pārdrošība par spējām vadīt ātru metāla kārbu ir kaut kur pašķīdušas.
Esmu jau pieaugusi, kad 2016. gadā mans tētis, apzinīgi jau gadu pārstājis lietot alkoholu, piesakas vest vecmāmiņu no brālēna kāzām uz viņas lauku māju. Es iztēlojos, kā viņš izbauda šo būšanu šofera sēdeklī pie stūres, zvaigžņotā augusta naktī traucoties pa taisnu, tukšu šoseju prom no cilvēku jezgas, kas alkst socializēties, svinēt un urķēties otra dvēselē. Taču negaidīti uz ceļa izskrējusi govs samet tēti, vecmāmiņu un visu dzīves, kuriem viņš rūp, skaudrā cetrifūgā. Tētis pēc dažu dienu komas tomēr mostas un joprojām ir ar mums, taču sadursme ir neatgriezeniski mainījusi viņu kā personību, ko mēs savos prātos šajos gados bijām uzbūvējuši. Ar kādu precizitāti tētis darbnīcā noņemas gleznojot “Latvijas brūno”, ar tādu tā ietriecas atpakaļ paša vējstiklā un pārtrauc viņa mākslas gaitas.
Daudzus gadus iepriekš, mamma mūs ved naktī mājās no ballītes, bet tētis šoreiz sēž blakussēdētāja krēslā un alkohola iespaidā izgāž uz mani visu savu žulti, jo es biju apvainojusies, ka ballē nepaspēju redzēt krītošu zvaigzni, augusta zvaigžņu lietus laikā. Garāmslīdošās, dzeltenās ielu lampas izgaismo manu noraudāto seju autostikla atspīdumā, un es prātoju, kā šo attēlu un sēras varētu iemūžināt…
Izstāde “ātrs un bez žēlastības” ir mīlestības vēstule tētim vienīgajā veidā, kā es vairs spēju un, iespējams, jebkad esmu spējusi ar viņu patiesi sarunāties, un kurā, pateicoties un arī par spīti viņam, es turpinu meklēt pati savu balsi mākslas pasaulē.
